Vecāku žūrijas grāmatas

Jauns mācību gads un jaunās Vecāku žuriju grāmatas ir pieejamas pie mums. Aicinām lasīt ne tikai vecākus, bet arī visus pedagogus.

«Māris Bērziņš «Svina garšā» savedis kopā un sapludinājis savu pasaules pieredzējumu pretešķības, kas, attēlojot cita laikmeta kolīzijas un izvēles, viņu pašu pārradījušas rakstniekā, kurā gan pilsonis Bērziņš, gan Gūtenmorgens, tapuši nedalāmi. Tabu tēmas romānā atklātas virtuozi un metaforu daudznozīmība ieguvusi simbolu slodzi, tādējādi nekļūstot par politiskas konjunktūras vai banālu saukļu placdarmu. Darbs, kas gandarī ar humānisma balss senaizmirsto dziļumu, kas spēj savienot ikdienišķo ņirbu ar mūžīgo gaismu,» tā Gundega Repše.

Autore par grāmatu: "Manu grāmatu veidos septiņi stāsti. Tie visi rakstīti pirmajā personā, sieviešu dzimtē, un visi stāsta par viena vai cita veida pieaugšanu. Doma bija rakstīt par t.s. lielajām tēmām – Dievu, seksu, nāvi, varu un mīlestību – no divpadsmit gadus vecas meitenes skatu punkta. Vai astoņus gadus vecas. Vai divdesmit. Man liekas, ka divpadsmitgadīgas meitenes ir daudz interesantākas, nekā ierasts domāt. Es gribēju rakstīt par šķietami maziem notikumiem, kas izraisa episka mēroga pārdzīvojumus. Par smieklīgajām un skumjajām ikdienas dzīves detaļām, kas kopumā veido tās šausmas un skaistumu, ko mēdz dēvēt par bērnību, pubertāti un jaunību. Un, galu galā, par tiem bieži vien pretrunīgajiem uzstādījumiem, ko mūsdienu pasaulē nozīmē būt meitenei un sievietei."

Grāmatā ir diezgan daudz iemītnieku jeb, citiem vārdiem sakot, varoņu. Elsa, populāra ģimenes psiholoģe un vecmāmiņa, kurai diagnosticēts vēzis. Marti, gleznotājs, viņas vīrs. Eleonora, abu vienīgā meita, Marija un Anna, mazmeitas. Un Ēva. Gleznas un kleitas. Parīze un Helsinki pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Bohēma un ikdiena. Krāšņas teorijas un jūtu uzplūdi. Cilvēciska nevarība kaislības priekšā – jo, tāpat kā rāmums un mērenība, arī kaislība un nerimtība ir dzīves sastāvdaļas.

Mūsdienās popularitāti guvuši produkti „divi vienā”, taču uz šo grāmatu var attiecināt vairākus desmitus vienā, jo ir neticami, kā iespējams tik daudzas interaktīvas lietas ierāmēt vienā izdevumā. Tajā par vienlīdz svarīgām lietām kļūst vārds un attēls, kas viens otru papildina un saista. Anetes Meleces manipulācijas ar Ingas Gailes dzeju ir brīnišķīgas, iespējams, ka tieši mākslinieces devums ir svarīgāks nekā pats teksts, jo atraisa bērnos radošo fantāziju. Šī grāmata kalpo kā atmiņu albums, kur var iezīmēt vai ielīmēt ģimenes portretus; kā spēle (mākslinieces interpretācija pazīstamajam „Cirkam”)