Sarkano bērnu patversmes vēsture aizsākās 1534. gadā, kad Navarras karaliene Margo nodibināja Hôpital des Enfants-Dieu, kas vēlāk tika pārdēvēts par Hôpital des Enfants-Rouges, jo tā audzēkņi valkāja sarkanus formas tērpus — žēlsirdības krāsā. Laika gaitā iestādi apvienoja ar citu bāreņu namu un telpas nodeva kādai reliģiskai kongregācijai. 1615. gadā patversmes nosaukumu pārņēma arī tirgus, kas ar Luija XIII gādību izveidojās turpat blakus. Mūsdienu Parīzē Sarkano bērnu vārdā dēvē veselu kvartālu.
Sarkano bērnu “gēns” no 16. gs. Francijas cauri laikiem ir pārdzimis līdz 21. gs. Latvijai. Romāna varones Liesma, Nadja un Mārīte ir iezīmētas ar mītisku misiju — izdzīvot par spīti nolemtībai. Romānā grodi savijas gan šie trīs likteņi, gan dažādās vides un laiki, gan reālais un nereālais.
“Satraucoši satriecošs darbs. Ar precīzām sadzīviskām detaļām atsegtas traģēdijas, kas katru dienu notiek tepat līdzās. Bet cerība paliek kā stars, kas raujas īsāks un tumšāks, līdz debess to ievelk sevī.”
Gundega Blumberga, redaktore
Ingas Žoludes (1984) stāsti publicēti daudzviet periodikā un stāstu
kopkrājumos gan Latvijā, gan tulkojumos ārvalstīs. 2008. gadā iznāca
rakstnieces debijas romāns "Silta zeme", kurš droši uzskatāms par svaigu
pavērsiena punktu latviešu literatūrā.
Krājumā "Mierinājums Ādama kokam" vienotā noskaņā sapulcējušies 13 stāsti, kurus vieno rāma, dziļa un valdzinoša ideja: izstāstīt dzīvi un nāvi.
Ieva Kolmane: "Inga Žolude ielaikojusies stāstu krājumā, kur lielā vēsts uzmirdz caur daudzām dzidrām fasetacs lēcām. Lasot attopies un saproti sevi iemestu dzīvībā un dzīvē kā pirmatnējā, duļķainā, virmojošā buljonā, kurā kulies, lai noskaidrotu, kas esi pats, un no visa, kas apkārt, kaut ko samani tikai brīžos, kad tas, izniris no duļķojuma, sazin kāpēc piepeld tuvu klāt. Tu dabū skaidrus, asi izzīmētus īstenības sīkumus līdz ar neaptverama lieluma apjausmu: pirmatnējais dzīves un dzīvības buljons vārās, nāves un baiļu ieskauts. Un katrs gluži viens visam pa vidu. Stīdziņas, kas tur mūs kopā, ir tikai divējas. Pirmējās — pēctecība, kas caur vecākiem un bērniem sien kopā paaudzes. Otrējās — stāsti, kuros iekļūstam."
Rimands Ceplis: "Šajā biedējoši talantīgās autores grāmatā gan stipri, gan paguruši, bet pārsteidzoši dzīvi tēli cenšas noskaidrot skaudro patiesību par "šeit un tagad". Sapratuši, ka pasaules kārtība nav dabiska, bet konstruēta, viņi pūlas naturalizēt pieņēmumus par to, kas ir loģisks. Žolude neskandē dziesmiņas, nesludina, bet koķeti pārrada apnikušās realitātes brīžus, un valoda kļūst par tādu jauneklīgu īstenību, kādu neesam raduši tik koncentrēti piedzīvot."
Krājumā "Mierinājums Ādama kokam" vienotā noskaņā sapulcējušies 13 stāsti, kurus vieno rāma, dziļa un valdzinoša ideja: izstāstīt dzīvi un nāvi.
Ieva Kolmane: "Inga Žolude ielaikojusies stāstu krājumā, kur lielā vēsts uzmirdz caur daudzām dzidrām fasetacs lēcām. Lasot attopies un saproti sevi iemestu dzīvībā un dzīvē kā pirmatnējā, duļķainā, virmojošā buljonā, kurā kulies, lai noskaidrotu, kas esi pats, un no visa, kas apkārt, kaut ko samani tikai brīžos, kad tas, izniris no duļķojuma, sazin kāpēc piepeld tuvu klāt. Tu dabū skaidrus, asi izzīmētus īstenības sīkumus līdz ar neaptverama lieluma apjausmu: pirmatnējais dzīves un dzīvības buljons vārās, nāves un baiļu ieskauts. Un katrs gluži viens visam pa vidu. Stīdziņas, kas tur mūs kopā, ir tikai divējas. Pirmējās — pēctecība, kas caur vecākiem un bērniem sien kopā paaudzes. Otrējās — stāsti, kuros iekļūstam."
Rimands Ceplis: "Šajā biedējoši talantīgās autores grāmatā gan stipri, gan paguruši, bet pārsteidzoši dzīvi tēli cenšas noskaidrot skaudro patiesību par "šeit un tagad". Sapratuši, ka pasaules kārtība nav dabiska, bet konstruēta, viņi pūlas naturalizēt pieņēmumus par to, kas ir loģisks. Žolude neskandē dziesmiņas, nesludina, bet koķeti pārrada apnikušās realitātes brīžus, un valoda kļūst par tādu jauneklīgu īstenību, kādu neesam raduši tik koncentrēti piedzīvot."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru